Dēls divu gadu vecumā fanoja par tēva darbarīkiem, tāpēc nācās viņam piešķirt pašam savu darbarīku kasti. Tajā ielikām tikai tos rīkus, ar kuriem puika nevarēja sagriezties vai sadurties, proti: āmuru, vīli, uzgriežņu atslēgu, knaibles, dažādus skrūvgriežņus.

Katru dienu dēls pielaboja savu ratu riteņus. Šim nolūkam mums nācās ratus apgāzt otrādi – ar riteņiem uz augšu. Kad rati bija salaboti, viņš ķērās klāt lielajai rotaļu mašīnai.

1. Kad meita bija divus vai trīs gadus veca, viņai ļoti nepatika vairāk kā 200 km garais brauciens uz Latgales laukiem. Tā kā ilgstoši nācās sēdēt iesprādzētai (gandrīz nekustīgai) bērnu sēdeklītī, viņa protestēja ar saucieniem: “Gribu brīvību! Gribu svaigu gaisu!” Tāpēc ik pēc 20 – 30 minūtēm mums nācās apstāties, lai meita varētu paskraidīt. Līdz ar to brauciens uz laukiem (+ pusdienošana) aizņēma gandrīz visu dienu.

Turpinājums ...

2011. gada 22. oktobris – pirmā rudens brīvlaika diena. Apmācies, koki puskaili, gaiss rudenīgs, temperatūra tikai dažus grādus virs nulles. Vārdu sakot - ārā laiks draņķīgs, taču bērni kaut kā ar viltu bija jāizvilina pastaigāties pa svaigu gaisu. Tikai kā? Tad man prātā iešāvās laba doma. Ieteicu doties uz mežu sēņot. Pašai klusībā šī doma likās absurda, jo sēnes sen vairs tādā aukstumā neauga. Arī bērni, piedodiet, nebija vakarējie. Uz mežu sēņot atteicās iet. Tad es piedāvāju nosacījumu, tas ir, par katru atrasto sēni piešķirt punktus:

gailene – 1 punkts;

sviesta beka – 2 punkti;        

bērzu beka – 3 punkti;

baravika – 4 punkti;

apšu beka - 5 punkti.

Tiklīdz tiek savākti 10 punkti, tā 30 minūtes var spēlēt datorspēli. Tā jau bija cita runāšana. Ja no sākuma bērni uz mežu nevēlējās iet, tad vēlāk viņus bija grūti no meža dabūt laukā, jo abi aizgūtnēm meklēja sēnes, lai tikai iegūtu 10 punktus. Dēls nepieciešamos punktus savāca ar gailenēm, bet meita, kā par brīnumu, atrada pat vienu bērzu beku. Vakarā abus sagaidīja garšīga mērce un interesanta datorspēle.

Pēc tam bieži vien, ejot sēņot, bērni lūdzās, lai par atrastajām sēnēm piešķiru punktus un par iegūtajiem punktiem iedodu viņiem kādu labumu.

Tētis ar bērniem dažreiz vasarā mostas pulksten 4-os no rīta, lai kopīgi dotos makšķerēt. Pirmais darbs, ko viņi pie upes izdara – savāc makšķernieku un atpūtnieku izmētātos atkritumus. Kad vieta iekārtota, sākas makšķerēšanas process, kura laikā, iespējams, ka garlaicības dēļ, bērni apēd visu līdzi paņemto ēdamo.

Ja makšķerēts tiek tādā vietā, kur atļauts dedzināt ugunskuru, bērni no lieliem akmeņiem iekārto ugunskura vietu. Pēc tam tiek ceptas desiņas. Parasti pēc sātīgās ēšanas apkārt ugunskuram no akmeņiem un citiem dabas materiāliem bērni izveido mājiņas teritoriju. Lieki piebilst, ka tētis visu šo laiku makšķerē viens pats.

Turpinājums ...